Lai palīdzētu atkarīgajiem, vispirms jāizprot sevi un tikai pēc tam var mēģināt izprast atkarīgo cilvēku pasauli, kas katram ir sava.Pirms uzsākat palīdzības sniegšanu atkarīgajam, ir vērts uzdot pašam sev dažus jautājumus.
Vispirms pajautājiet sev, kādas teorijas, aizspriedumi un stereotipi jums ir par atkarīgajiem un atkarību.
Padomājiet, kā tas varētu apgrūtināt Jūsu darbu ar atkarīgajiem.
Tad pajautājiet sev, kādas darbības es regulāri savā dzīvē veicu, jo tās man ir svarīgas un bez tām es nevaru iztikt.
Kā šos darbības aspektus pieņem apkārtējie? Vai tajos ir momenti, kas tiek mazāk pieņemti, vai arī ir tādi, kas kaitē manai dzīvei vai veselībai? Kā mainīsies mana pašsajūta, ja es atteikšos no šīs darbības – ko es iegūšu un ko zaudēšu?
Ko atbildētu cilvēkam, kurš pārmestu Jums, ka dzīvojat nepareizi un tas ir kaitīgi Jums, kā arī, ja viņš nekādīgi nevarētu atzīt, ka no šīs darbības ir kāds labums Jums, bet koncentrētos tikai uz darbības kaitīgumu?
Visbeidzot, pajautājiet sev: vai ir kaut kas, kas jūs varētu iedvesmot pieņemt jaunu dzīves skatījumu, ko šis cilvēks Jums piedāvā?
Šie jautājumi ir vērtīgi, jo tie mums atgādina, ka, strādājot ar atkarību, mēs vienkārši strādājam ar citu cilvēku dzīves situāciju – pat, ja tā dažreiz šķiet mums nepieņemama un biedējoša.
Nav “es” un “viņi”, nav skaidri definētu veselības un slimību kategoriju – mums visiem ir tendence kļūt atkarīgiem, un diez vai mūsu vidū ir tādi, kas nekad nebūtu izmēģinājuši to, ko mēs klasificējam kā “atkarību”.
(Ernesto Spinelli,Simon du Plock)
.