Sveicināti! Mani sauc Rihards Vālands. Mana dzīve iesākās ar to, ka šūpuļa vietā man bija čemodāns, kas stāvēja uz galda. Radinieki smējās, ka es būšu liels ceļotājs, un tā tas arī notika. Ceļošana ir kļuvusi par manu aizraušanos. Tāpat esmu atklājis, ka dzīve pati par sevi ir vislielākais un visbrīnišķīgākais ceļojums, ko mēs varam piedzīvot.
Profesionālā izglītība
Esmu sertificēts psihoterapijas speciālists – eksistenciālais terapeits ar profesionālu izglītību, kas iegūta Viļņas Humanitārās un Eksistenciālās Psiholoģijas Institūtā (Birštona HEPI). Kopš 2016. gada veltu sevi DASEIN analīzei, kuru apgūstu vēl joprojām – eksistenciālā filozofija un DASEIN analīze lieliski papildina viens otru.
Es esmu biedrs Latvijas Eksistenciālās Terapijas Biedrībā (LETB), Latvijas Psihoterapeitu biedrībā (LPB) un Austrumeiropas Eksistenciālās Terapijas Asociācijā (AЕTA), lai paplašinātu savas profesionālās zināšanas, veidotu sadarbību starp nozares speciālistiem un dalītos pieredzē eksistenciālās terapijas jomā.
2010. gadā esmu absolvējis Latvijas Lauksaimniecības universitāti, kļūstot par darba aizsardzības vecāko speciālistu, savukārt, jaunībā esmu studējis Doņeckas augstākajā inženieru un sakaru militāri politiskājā kara skolā.
Dzīves pieredze un pārvarētās grūtības
Mana dzīves ceļojuma bagātība ir iezīmēta ar dažādām pieredzēm. No agras jaunības esmu pārdomājis eksistenciālus jautājumus, piedzīvojot gan dzīvi uz ielas, gan PSRS militāro dienestu, kur ieguvu augstāko militāro izglītību.
Dzīves laikā esmu saskāries ar dažādām grūtībām, ko izraisīja atkarības. Vairākkārt esmu ārstējies dažādās narkoloģijas un psiho-neiroloģijas iestādēs. 25 gadus cīnījos ar alkohola un barbiturātu atkarību, bet pēdējos 24 gadus esmu atturējies no lietošanas un tagad sevi uzskatu par “nedzērušo alkoholiķi” un “ievainoto dziedinātāju”.
Es esmu bijis daļa no Baikāla-Amūras maģistrāles celtniecības, piedalījies zelta ieguvē “Vitim-Zoloto” un strādājis Latvijas ģeodēzijas ekspedīcijā. 1991. gadā, nodarbojoties ar alpīnismu, zaudēju kreiso roku Pamira kalnos, un tas bija laiks, kad iepazinos ar alkohola un vieglo narkotiku atkarību. Pēc nozīmīgu attiecību izjukšanas, es atguvu sevi, piedaloties invalīdu klubā, kur mēs kopā gatavojāmies un lēcām ar izpletņiem un gumijām, kāpām kalnos, nirām ar akvalangiem utt.
Esmu iepazinis sevī izmisumu, vientulību, vardarbību, atkarības un zaudējumu sāpes. Neskatoties uz to, es dzīvoju ar ticību mūžībai, kuras priekšā visi kļūst patiesi. Strādājot visdažādākos darbus, esmu sapratis vienu: es pats esmu savas dzīves veidotājs.
Šajā gadsimtā esmu atbrīvojies no atkarībām, apprecējies un sācis novērtēt katru dzīves mirkli. Alkoholismu neesmu uzvarējis, man tikai izdevies 24 gadus neko nelietot. Es esmu sapratis, ka dzīves garša un jēga atklājas, mainot dzīves kvalitāti un izbaudot tās visdažādākos mirkļus.
Ar pārliecību varu teikt, ka mīlu dzīvi visās tās izpausmēs – ceļot, spēlēt golfu, aktīvi dzīvot, kāpt kalnos, skriet ultramaratonus un veidot savu attieksmi pret sevi un pasauli. Dzīve ir nepārtraukta kustība, un, lai pilnvērtīgi dzīvotu, nav jāgaida mirklis, kurā būsim aci pret aci ar nāvi.
Šīs idejas ir iedvesmojušas un apvienotas manā ģimenes ģerbonī, simbolizējot mūsu dzīvesstāju un vērtības.